Latviešu tautas mūzika

Latviešu tautas mūzika

Latviešu ciltis sāka apdzīvot Baltijas valstu reģionu tālā pagātnē, aptuveni 2 tūkstošus gadus, pirms mūsu ēras. Latviešu mūzikas kultūras pamatā ir latviešu folklora, melodiskas tautas dziesmas un dainas. Līdz 12. gadsimtam, folklora attīstījās savā dabiskajā vidē, bet 12. gadsimta sākumā Latvijā ieradās krustneši un atnesa kristietību. Līdz ar to, latviešu tautas mūzikā parādījās jauni, kristietībai raksturīgi rituāli un elementi. Folklora tajā laikā netika nosodīta, bet netika arī atbalstīta. Visas izmaiņas, kas norisinājās tajos laikos ar cilvēkiem un ar tautu, tika atspoguļoti mūzikā un tautas dziesmās. Tautas dziesmas kļuva aizvien skanīgākas, daudzveidīgākas un izteiksmīgākas.

19. gadsimts. Liela loma kultūras un mūzikas attīstībā bija arī valsts ģeogrāfiskajam stāvoklim, jo tā atrodas uz ass, kura savieno rietumus un austrumus. Jau kopš Kurzemes (Kurlandes) hercogistes (XVI – XVIII. gadsimtā), Jelgavā, vēlāk arī Rīgā, ar koncertiem uzstājās daudzi Eiropas mākslinieki, kuri šeit apstājās un kādu brīdi uzturējās pa ceļam uz vislielāko reģiona centru, kurš atradās Sanktpēterburgā. 1830. gadā, vairākas sezonas Rīgā dzīvoja un strādāja, pasaulē slavenais mūziķis, bet tajos laikos, vēl ļoti jaunais komponists – Rihards Vāgners. Viņa vārdā šobrīd ir nosaukta viena no Rīgas koncertzālēm.

Jauns posms Latvijas mūzikā sākās 19. gadsimtā, kad Jānis Cimze, kurš savu izglītību bija saņēmis Vācija, ielika pamatus Latvijas nacionālajai mūzikai. Svarīgu lomu uz Latvijas mūziku, paralēli vācu kanoniem, atstāja arī krievu muzikālā skola, jo liela daļa jauno muzikantu izglītību bija saņēmuši Sankt – Pēterburgas un Maskavas mūzikas skolās. Galvenais iedvesmas avots bija un turpināja palikt tautas dziesmas, kuras rūpīgi tikta atlasītas gan priekš koru izpildīšanas, gan, arī nedaudz vēlāk, priekš simfoniskā orķestra izpildīšanas.

Galvenais Dainu vācējs ir Krišjānis Barons, viņš līdz pat mūsu dienām tiek uzskatīts par latviešu kultūras un nacionālas apziņas varoni. Viņš ir atstājis Latvijai un Latvijas tautai neaizmirstamu mantojumu – Dainas, veicinājis tautas dziesmu saglabāšanu un to apkopošanu. Kopējais tautas dziesmu daudzums sasniedz 2,8 miljonus, tajā skaitā ir aptuveni miljons tautas dziesmu un vairāk par 30 tūkstošiem melodiju. Komponisti ir savākto materiālu par pamatu jaunu skaņdarbu radīšanai. Parasti, tā bija un ir dziesmu, kuras paredzētas koru izpildīšanai, apstrāde. Tādas dziesmas tiek bieži izmantotas koros.

1873. gadā notika pirmie Latvijas Dziesmu un Deju svētki. Šo svētku, dziesmu repertuārs tiek balstīts uz latviešu tautas dziesmām un simbolizē, visas latviešu tautas vienotību. Tieši šajā laikā parādās pirmie, oriģinālie skaņdarbi koriem un simfoniskajiem orķestriem, tajā skaitā arī Latvijas Himna. Visi skaņdarbi, kurus ir sacerējuši Andrejs Jurjāns, Jāzeps Vītols, Emīls Dārziņš, brāļi Jāzeps un Jānis Mediņi, tagad ietilpst Latvijas mūzikas zelta fondā.

Senās mūzikas koncerti apbur ar veidu, kādā tie tiek pasniegti. Bieži vien tādu koncertiem izvēlās senās pilis vai baznīcas. Tas ļauj mums atgriezties senā pagātnē, sajust to laiku elpu, izbaudīt kvalitatīvo izpildījumu un gūt milzīgu baudu no tautas mūzikas klausīšanās.

Latvija ir zeme, kurā cilvēki dzied

Latvija ir zeme, kurā cilvēki dzied

19. gadsimta pirmajā pusē, koru dziedāšana Latvijā kļuva īpaši populāra. Šajā kustībā aktīvu dalību ņēma gan skolas, gan baznīcas. Profesionālo izglītību, pirmie koru dalībnieki, saņēma Vācijā. Bet latvieši ļoti pārdzīvoja par savu dzimto kultūru un tāpēc koru repertuārs, ātri vien, tika sākts papildināt ar latviešu tautas dziesmām. Koru skaits, šajā laikā, sāka strauji pieaugt.

Dziesmu svētku kustība sākās no apvienoto koru koncerta, kurš pirmo reizi notika 1864. gadā, Dikļos, kā arī no pirmajiem Kurzemes Dziesmu svētkiem, kuri notika Dobelē, 1870. gadā. Šo abu svētku repertuārs, galvenokārt, sastāvēja no vokālās baznīcu mūzikas.

1873. gada, jūnijā, notika pirmie Vislatvijas Dziesmu svētki Rīgā. Tieši šajos gados, koru dziedāšanas entuziasts, komponists un pedagogs Jānis Cimze uzrakstīja dziesmas, kuras līdz pat mūsu dienām ietilpst koru repertuāros, piemēram, “Rīga dimd”. Jānis Cimze apstrādāja aptuveni 350 latviešu tautas dziesmu. Pirmajos Dziesmu svētkos bija 1003 dalībnieku un šim varenajam korim diriģēja Jānis Betiņš un Indriķis Zīle.

Nākamie Dziesmu svētki notika 1880. gadā un kori, šajos Dziesmu svētkos izpildīja, latviešu komponistu – Maskavas un Pēterburgas konservatorijas absolventu, dziesmas: Vāgnera, Jurjāna, Kade. Šīs dziesmas ir kļuvušas par klasiku, piemēram, Jurjāna dziesmu “Pūt, vējiņ” daudzi uzskata par latviešu tautas dziesmu. Šos svētkus organizēja Rīgas Latviešu biedrība. Koru dalībnieku skaits jau bija 1653 dalībnieki.

Trešie Dziesmu svētki notika 1888. gadā un tieši tāpat, kā iepriekšējā reizē, tos organizēja Rīgas Latviešu biedrība. Koru dalībnieku skaits bija manāmi audzis un jau bija sasniedzis 2618 dalībnieku. Pirmo reizi, svētku ietvaros, notika vokāli – instrumentālās mūzikas koncerts.

Ceturtie Dziesmu svētki, 1895. gadā pārcēlās uz Jelgavu, bet tas netraucēja svētku dalībniekiem doties arī uz turieni. Koru dalībnieku skaits sasniedza 3000 cilvēku, tam vēl pievienojās orķestris, kurā bija 170 muzikantu.

Tālāk svētki notika ar dažādiem intervāliem – 1910. gadā, 1926. gadā, 1931. gadā, 1933. gadā. Šajos svētkos korus parasti diriģēja Latvijas visizcilākie diriģenti – Jāzeps Vītols, Jānis Betiņš , Indriķis Zīle, u. c.

20., 30. gados Latvijā tika atvērta konservatorija, un cilvēki, labprāt, devās uz turieni mācīties, tāpēc, ka tur mācīja dziedāt profesionāli. Šajā laikā, koru palika aizvien vairāk.

Kad sākās revolūcija, tas tika atspoguļots arī dziesmās. Tagad kori sāka izpildīt gan “Internacionāli”, gan “Marseljēzu”. Latviešu mūzikā, visas tās pastāvēšanas laikā pirmo reizi parādījās revolucionāru dziesmas, kuras bija apstrādātas un pielāgotas koru izpildīšanai.

Koru kustība neapstājās arī pēc 1940. gada, jo tieši šajā gadā tika organizēts Radiokomitejas koris. Latvieši, no dziesmas nešķīrās, arī kara laikā. Šajā laikā, tika organizēts latviešu divīzijas pūtēju orķestris, kurš piedalījās ar koncertiem ielenktajā Ļeņingradā.

Pirmie Dziesmu svētki, nu jau Padomju Latvijā, notika 1948. gadā. Tajos piedalījās 20 000 dziedātāju un 100 000 klausītāju. Tā sākās jauna, latviešu dziesmu ēra, kura turpinās arī mūsdienās. Dziedātāji un dejotāji, lieli un mazi, no visas Latvijas, steidzas uz Rīgu, lai piedalītos šajos skaistajos svētkos. Svētku programmā, latviešu koru klasika bija spējīga mierīgi sadzīvot ar padomju komponistu dziesmām – Ozoliņa, Mediņa, Aleksandrova, Dunajevska, u. c.

Svētkos piedalījās arī deju kolektīvi. Svētku laikā notika lietišķās mākslas izstādes, teatrāli uzvedumi, profesionālu mūziķu koncerti, ar laiku, tas kļūs par neatņemamu svētku sastāvdaļu.

Kopš 1955. gada Dziesmu un Deju svētki notiek Mežaparkā.

Dziedot dzimu, dziedot augu

Dziedot dzimu, dziedot augu

Dziedot dzimu, dziedot augu,

Dziedot mūžu nodzīvoj’.

Dziedot mūžu nodzīvoju,

Sav’ valodu skandinot!

Dod, Dieviņi, skaņu mūžu

Ar dziesmiņu nodzīvot, ar dziesmiņu nodzīvoti,

Sav’ zemīti daudzinot!

Tā skan fragments no vienas, mums, latviešiem zināmas tautas dziesmas. Vienkārša tautas dziesma, kura ir spējusi vienkāršiem, izjustiem vārdiem parādīt latviešu cilvēku attieksmi pret dzīvi. Mēs, tik tiešam esam tauta kura dzied, kuras pūrā ir milzīgs daudzums tautas dziesmu un kura var lepoties ar Dziesmu un Deju svētkiem, kuri apvieno un pārvērš, mūs visus, vienā varenā, milzīgā un neuzveicamā spēkā.

Ne Latvijas, ne tajā dzīvojošo latviešu dzīves gājumu, visas vēstures gaitā, nevar nosaukt par vieglu. Brīžiem ir gājis pavisam sūri un grūti, bija daudz jāstrādā, lai varētu izdzīvot, bet latvieši var izcelties ar savu sīkstumu un izturību. Varbūt, tāpēc, ka katram dzīves gadījumam, bija sava tautas dziesma, kura bija spējīga gan uzmundrināt, gan garo un smago darba dienu padarīt vieglāku, varbūt pateicoties tautas dziesmām, latvieši bija spējīgi pārvarēt visas grūtības, ar kurām sastapās savas dzīves ceļā un izdzīvot.

Ai, rociņas, man’ rociņas,

Grūta darba ieradušas;

Ne tās bēga kunga riju

Ne grūto dzirnaviņu.

Daudz tautas dziesmu ir sacerēts arī par arājiem. Arī viņu darbs bija smags, bet mēs visi esam gatavi paciest jebkurus dzīves pārbaudījumus, ja zinām uz ko tiecamies, kādu mērķi gribam sasniegt. To pašu varam teikt arī par arājiem, jo tieši viņi bija arī labības sējēji un maizes audzētāji. Prieks un lepnums pildīja viņu sirdis, kad rudenī raža bija labi padevusies un varēja par ziemu nebēdāt, bet asaras bira tad, ka rudens bija jāsagaida ar slikti padevušos labības lauku un domu, ka ziema būs sūra un grūta, jo nebūs maizes, ko galdā celt.

Ai, manu bāleliņ,

Tavu lielu rudzu lauku!

Maliņā stāvēdama,

Otras malas neredzēju.

Bet arī tajos laikos, ne jau visi latvieši varēja lepoties ar čaklumu, bija arī tādi, kuri visādos veidos mēģināja izvairīties no darba. Arī par viņiem tautas dziesmas neklusē un pasaka kādu dzēlīgāku vārdu audzināšanas nolūkos.

Aiz kalniņa pastāvēju,

Pagaidīju vakariņu,

Lai nesūta māmuliņa

Govi slaukti laidarā.

Tautas dziesmās tika godināts ne tikai darbs un čaklie tā darītāji (kaunināti slinkuma lāpītāji), bet arī visas dabas parādības, dzīves cikliskums: piedzimšana, bērnība, jaunība, precēšanās, aiziešana mūžībā, dabas skaistums un varenums, vērojumi par dzīvniekiem, viss, kas notika cilvēkos un viņiem apkārt tika izteikts tautas dziesmās. Emocijas, pārdzīvojumi, sajūtas, arī ir neatņemam tautas dziesmu sastāvdaļa.

Tautas dziesmas par dabu ir neizsakāmi vienkāršas un skaistas, tajās tiek atspoguļota neaptverama mīlestība pret savām dzimtajām vietām.

Lai bagāta, kas bagāta,

Meža māte – tā bagāta:

Visi mazi paeglīši,

Zied sidraba ziediņiem.

Divi sili pārtecēju,

Trešo sila gabaliņu:

Pilni mani zābaciņi,

Sila ziedu piebiruši.

Vārdos neizsakāma mīlestība tiek pausta arī pret mūsu vareno upi Daugavu un sirmo māmuļu – jūru.

Pār jūriņu, pār Daugavu

Saulītei roku devu,

Man piebira pilni pirksti

Dimantiņa gredzentiņu.

Savās tautas dziesmās, latvieši mācējā ielikt ne tikai darba grūtumu, dzīves sūrumu, nedienas un citas likstas, lasot tautas dziesmas mēs saskaramies arī prieku, dažādām jautrām izdarībām un nerātnībām, kuras mūsu senči arī mācēja atspoguļot tautas dziesmās (neķītrās tautas dziesmas).

Lai bēdājas velns ar bēdu,

Es par bēdu nebēdāju;

Es saminu savas bēdas

Zem kumeļa kājiņām.

Mūsdienās, tad kad mums ir grūti, mēs esam noguruši, nezinām, pa kuru ceļu iet un kā dzīvot, mēs ķeramies pie dažādiem, citu tautu gudrības avotiem, bet mēs pavisam esam aizmirsuši, par mūsu tautas vislielāko bagātību – tautas dziesmām, kurās ir atspoguļota, gadu simtiem krātā tautas gudrība. Tas ir pamats, tās ir mūsu saknes, kuras var sniegt mums vislielāko gan emocionālo, gan enerģētisko atbalstu.