Dažādu tautu tradicionālā mūzika

Dažādu tautu tradicionālā mūzika

Mūzika, ir neatņemam, jebkuras kultūras sastāvdaļa. Tieši, tautas mūzikā, vislabāk izpaužas tās raksturs, tās tradīcijas, vērtības un pat vēsture, kas nekādā veidā nav saistīta ar kredītiem onlain sesxebi!

Ķeltu mūzika

Senās ķeltu galda dziesmas, kuras uzrakstīja divi brāļi, pēc kārtējās ražas novākšanas. Pateicoties, ļoti vienkāršajiem vārdiem, kuri tulkojumā nozīmē: “Dzer sidru, Lau! “ un viegli iegaumējam motīvam, šī dziesma kļuva pazīstama visā pasaulē. Tā, lūk, pavisam vienkārši, mūzika kļūst par tautas mūziku un tiek nodota no paaudzes uz paaudzi.

Spāņu flamenko

Flamenko, kaislīgās un jutekliskās mūzikas parādīšanos, saista ar romu tautības pārstāvjiem. Apmetušies dienvidu piekrastē un Andalūzijas provincē, viņi sāka pārņemt un pārveidot, vietējo iedzīvotāju, muzikālās tradīcijas, piemēram, mauritāņu, eiropas un spāņu. Visu, šo muzikālo tradīciju savienojums izveidoja ugunīgo flamenko.

Tatāru tautas mūzika

Tatāru tautas dziesmas ir ļoti dažādas, bet pārsvarā jutekliskas, dziļas un skumju pilnas. Dziesmas, Zuli Kamalovas izpildījumā, ļoti labi un precīzi ataino tatāru tautas dvēseli.

Brazīliešu samba

Samba – tas ir jūtīgs stāsts par mīlestību, kurš tiek attēlots ar skaņas palīdzību. Tā ir mūzika, kura skan visslavenākajos brazīliešu karnevālos. Ātrais bungu un bongo temps, ģitāru un flautu skaņas, neļaus nevienam palikt vienaldzīgam. Varbūt, kādam ir palaimējies un viņam ir bijusi izdevība redzēt to visu pašam ar savām acīm, ja nē, tad šo krāšņumu mēs varam vērot televīzijas ekrānos. Festivālu laikā, skanošā mūzika arī ir kļuvusi par tautas mūziku un ļoti labi parāda temperamentīgo cilvēku raksturu.

Indiešu tautas mūzika

Indiešu mantras tiek uzskatītas par sevis izzināšanas līdzekli, kurš veicina gribasspēka un prāta nostiprināšanai. Tradīcijas vēsta, ka šī mūzika ir spējīga dziedināt, pagarināt mūžu un apveltīt cilvēku, kurš tās dzied, ar gudrību. Šī mūzika lieliska der meditācijām. Visa, indiešu tautas mūzika, ir caurstrāvota ar mieru, vienkāršību un dziļu garīgumu.

Gruzīnu tautas mūzika

Gruzīnu tautas mūzikas vēsture, ir aizsākusies jau pirms 1500 gadiem. Tās rašanos ir ietekmējuši gan rietumi, gan Austrumi. Gruzīnu tautas mūzikai ir raksturīga īpaša balss tehnika un daudzu toņu izmantošana, dziesmas parasti ir trīsbalsīgas un tās pārsvarā izpilda vīrieši. Visu, gruzīnu, tautas mūziku var izprast, tikai to dzirdot.

Meksikāņu tautas mūzika

Meksikā, līdz pat mūsdienām, ir saglabājušās tautas mūzikas grupas. Grupas dalībnieki, parasti, spēle ģitāras, vijoles, trompetes. Dziesmas laikā, cilvēki ne tikai dzied, bet arī dejo. Meksikāņu tautas mūzika ļoti labi atspoguļo šeit dzīvojošos cilvēkus, kuri ir ļoti dzīvespriecīgi un temperamentīgi.

Ķīnas tautas mūzika

Šī mūzika ir tikpat skaista, kā lotosa zieds. Senajos laikos, prasmi spēlēt uz mūzikas instrumentiem, uzskatīja par dievu dāvanu. Ķīniešu tautas mūzika ir spējīga radīt cilvēkos harmoniju, bet, tā ir spējīga radīt arī haosu, tā ietekmē noskaņojumu un attiecības ar līdzcilvēkiem. Ķīniešu tautas mūzikā, vokāls ir vienbalsīgs, vēl ir raksturīga falseta vai rīkles skaņu lietošana.

Afrikāņu tautas mūzika

Āfrikā dzīvo ļoti daudz dažādu cilšu un tautu, tāpēc arī tautas mūzika Āfrikā ir ļoti dažāda. Lielāko dziesmas daļu, veido balss, bet tiek izmantoti arī muzikālie instrumenti, piemēram, trompetes, flautas, bungas, zvani, u. c. Daudziem, no mums, Āfrikas tautas mūzika patīk tās slaveno bungu un ritmikas dēļ.

Skotu tautas mūzika

Ja mēs runājam par skotu tautu mūziku, tad mums uzreiz prātā nāk dūdas. Paši skoti uzskata, ka dūdu skanēšana, atgādina dažādas dzīvnieku un cilvēku balsis. Dūdas skaņas, kādreiz var dzirdēt, pat no piecu kilometru attāluma. Tādas īpašības, piemīt reti kuram mūzikas instrumentam.

Kubiešu salsa

Tardicionālā, sešdesmito gadu mūzika, bet ļoti populārā Kubā kļuva astoņdesmitajos gados. Salsa tur ir iedzīvojusies tik labi, ka tagad tiek uzskatīta par kubiešu tautas mūziku.

Grieķu tautas mūzika

Par Grieķu tautas mūziku parasti tiek uzskatīta deja sirtaki, bet patiesībā, mūzika, šīs dejas izpildīšanai, tika sarakstīta tikai 1964. gadā. Mūzika, grieķiem, tik ļoti iepatikās, ka viņi to uzreiz sāka uzskatīt par savu tautas mūziku.

Mūs nevāji atbalsta – sesxi247 (swrafi sesxebi uprocento)

Āfrika. Ritmiskā un daudzveidīgā tautas mūzika

Āfrika. Ritmiskā un daudzveidīgā tautas mūzika

Runājot par Āfriku varam teikt, ka par tautas mākslu, šajā valstī var saukt mitoloģijas, reliģijas, rituālu, buršanās, tautas medicīnas un mūzikas apvienojumu. Neatņemama, daudzu Āfrikas tautu un cilšu, ikdienas sastāvdaļa ir mūzika, to nav iespējams nodalīt no tautas, tā ir sastopama viņu sadzīves rituālos – skan oficiālajās ceremonijās, reliģiozajos rituālos, izpildot dažādus darbus, kā arī atpūšoties.

Āfrikā, praktiski, nav sadalījuma, kas tu esi aktieris vai skatītājs: jebkurš, svētku dalībnieks, rituāla dalībnieks, var tikt iesaistīts kopējā darbībā, kura tiek izpildīta mūzikas pavadījumā. Der atzīmēt arī tādu interesantu faktu, lielākā daļa, Āfrikas mūzikas, vēl līdz mūsdienām, nav nekur pierakstīta, tā tiek nodota no paaudzes uz paaudzi, no mutes mutē. Šis fakts, traucē un neļauj, izpētīt šo mūziku un tāpēc tā joprojām skan mums noslēpumaini un mistiski. Tradicionālā Āfrikas tautas mūzika, no citām tautas mūzikām atšķiras ar savu žanru daudzveidību. Dziesmas un dejas visu laiku mainās: vieni žanri pazūd, citi uzrodas vietā. Pie visnoturīgākajiem žanriem varam minēt darba žanru, reliģiozo, varonīgo un lirisko žanru.

Viens no savdabīgākajiem un izteiksmīgākajiem, Āfrikas tradicionālās mūzikas veidiem ir ritms, kuram pieder dominējošā loma. Mūzikas pamatā ir asimetriskie ritmi, polimetrija un poliritmija, kuras it īpaši izceļas ansambļu izpildījumā. Āfrikas tautas mūzika no klasiskā mūzikas atšķiras ar melodiskām kustībām, nevis ar akordiem. Dziesmas, mēs parasti dzirdam, divabalsīgā izpildījumā. Katrai, atsevišķai, Āfrikā dzīvojošai etniskajai grupai ir sava tautas mūzika, kura tiek izpildīta, viņiem zināmā manierē.

Atšķirības ir manāmas arī starp centrālajiem, rietumu un dienvidu rajoniem, kā arī ziemeļu un austrumu Āfrikas rajoniem. Tas ir saistīts ar dažādu, katra reģiona attīstīšanās vēsturi. Kontinenta ziemeļos un austrumos, viduslaikos, lielu iespaidu uz vietējiem iedzīvotājiem atstāja Arābijas tautas, bet tajā paša laikā, dienvidu, rietumu reģions un centrs, palika neskarti līdz globālās kolonizācijas sākumam. Jāsaka, ka savu iespaidu, uz Āfrikas tautas mūziku, atstāja arī Eiropas kultūras, kuras ienāca šajā kontinentā. Daudzi mūzikas stili, transformējās jaunos mūzikas ritmos.

Āfrikas tautas mūzika, savos pamatos iedalās vairākos, sarežģītos ritmiskos “zīmējumos”, kura uzklājas viens otram virsū un dīvaini savijas vokālā daudzbalsībā. Āfrikas, visas mūzikas saknes, ir neskaitāmi daudz runājošo bungu. Afrikāņu bungu polimetrija rodas tad, kad vienlaicīgi tiek izpildīti divi vai trīs ritmi, kuri savā starpā savijās un mistiski sadarbojas savā starpā. Kopā ar šīm bungām, skan arī daudzbalsīga dziedāšana, kurā katrs dziedātājs, izpilda savu pamatlīniju un tajā pašā laikā, šī dziedāšana saplūst kopā ar pārējo dziedātāju dziedāšanu. Melodijas akcenti un ritmika, visu laiku novirzās un krustojas, veido dīvainus muzikālos “zīmējumus”.

Šī, mūsdienīgā Āfrikas mūzika , ar savām izpausmes īpatnībā, ir radusies pateicoties kolektīvai dziesmu dziedāšanai. Ar mūzikas palīdzību Āfrika cilvēki sazinās un mijiedarbojās. Šeit nav pieņemts pasīvi klausīties mūziku, kā jau mēs minējām, šeit klausītāji aktīvi piedalās dziesmu izpildīšanā. Viņi parasti, vai nu dejo, vai dzied. Tā ir radies jautājumu – atbilžu mūzikas stils.

Katram dziesmas, melodijas vai dejas izpildītājam ir sava vieta un viņš precīzi sadarbojas ar pērējiem izpildītājiem. Āfrikā mūzika ir sazināšanās veids starp cilvēkiem. Sazināšanās laikā, tiek apspriesta jebkura tēma, kura viņus interesē. Āfrikas tautas mūzikas mērķis – saaicināt kopā pēc iespējas vairāk cilvēku. Dziesmu izpildīšanas laikā, bieži vien koris, kurš sastāv no klausītājiem, dzied līdzi galvenajiem dziesmu izpildītājiem. Dziesmas laikā vienmēr veidojas saruna, kontakts, visu dalībnieku vidū, un apspriesta tiek tā tēma, par kuru tika uzdots jautājums.

Spāņu tautas mūzika

Spāņu tautas mūzika

Spāņu tautas mūzika, no citu tautu mūzikas, atšķiras ar skaidru ritmu un daudzveidīgām, melodiskām, deju mūzikas kompozīcijām. Spāņu tautās mūzika un dejas ir nešķiramas. No citu tautu dejām, spāņu dejas atšķir savdabīga tēlu iemiesošanās, vokālā zīmējuma reljefs un nepierasta emocionalitāte. Viena no raksturīgākajām spāņu mūzikas īpatnībām ir melodiska mūzikas atskaņošana.

Spāņu tautas mūzika, tika sadalīta pa reģioniem un tas atstāja lielu iespaidu uz dažādiem, tautas mākslas attīstības posmiem. Piemēram, Kastīlijas, mums asociējas ar vokālā dziedāšana uz akompanementa fona ar sarežģītām ritmiskām partijām. Katalonijas mūzika, visvairāk sevī ir saglabājusi mavritāņu mākslas raksturu. Andalūzija, savas emocijas izrāda ļoti ekspresīvi – ar biežu jautras un bēdīgas mūzikas maiņu. Aragona savā dejā, vienmēr demonstrēs labu garastāvokli un milzīgas dzīves alkas. Tas viss, ir radis atspoguļojumu, spāņu tautas mūzikā, kā arī jaunu muzikālo, žanru radīšanā, kuros dziedāšana un dejošana mijas ar personāžu dialogiem.

Par labāko spāņu mūziku, tiek uzskatīta mūzika, kurai ir dejas raksturs. Laikam, ikviens, kurš interesējas par mūziku, nešaubās, ka labākā spāņu mūzika ir tieši deju mūzika. Spānijas kultūras mantojumu pārstāv vairāk nekā 200 tradicionālās tautas dejas. Daudziem no mums liekas, ka spāņu flamenko ir vienīgā, viņu tautas deja, tā tas nav, un tā domā tikai tie cilvēki, kuriem ir stereotipā domāšana. Ja mēs, kaut mazliet izkāpjam no saviem rāmjiem un painteresējamies, kas notiek pasaulē, tad ieraugām daudz jaunu un skaistu lietu. Tieši tā tas ir arī ar spāņu tautas mūziku un dejām.

Labākā spāņu mūzika ir:

  • Hota. Tā ir labākā, Aragonas provinces mūzika, kura ir radusies no seno ķeltu himnām. Aragonas hota ir ļoti daudzveidīga un neparedzama, tās izpildītāji, dejas laikā, var negaidīti mainīt ātrumu, figūras, soļus kāju celšanas brīdi, rokas dejas laik;a, gandrīz netiek izmantotas.
  • Pasadoble. Pasadoble ir viena no labākajām spāņu mūzikām. Tā ir temperamentīga, dzīva un ekspresīva deja, kura tulkojumā nozīmē “dubultais solis”. Pasadobles sākumi ir meklējami Spānijas, vēršu cīņās un dejas būtība ir vērša un toreodora attiecības horeogrāfiskajā variantā. Šīs, spāņu mūzikas popularitāte ir kļuvusi tik liela, ka pasadoble ir iekļauta, mūsdienas balles deju, Latīņamerikas deju sarakstā.
  • Bolero. Bolero, arī ir viena no labākajām spāņu mūzikām, kurā attēlo cēlsirdīgo, spāņu idalgo stilu. Šīs dejas, izpildīšanas laikā, skatītājiem rodas iespaids, ka dejotāji atrodas virs zemes. Pateicoties, šim iespaidam, radās arī dejas nosaukums “bolero”, kurš tulkojumā nozīmē “planēt”.

Labākā spāņu tautas mūzika ir tik savdabīga un daudzveidīga, temperamentīga un dzīvespriecīga, ka to nav iespējams neatpazīt, mūsdienu, lielajā informācijas plūsmā. Pirmām kārtām, pie spāņu mūzikas instrumentiem, mēs varam pieskaitīt daudzveidīgās ģitāras. Visizplatītākās ir: bandurria, gitarilla, gitarron, rabel, un citas.

Katrā, Spānijas reģionā, ir sava, muzikālo instrumentu spēlēšanas maniere. Bet, visvairāk, spēlēt tautas mūziku uz ģitāras mīl Andalūzijā un Aragonā. Šim, muzikālajam instrumentam, mūziku ir sarakstījuši izcili komponisti; Sore, Areas, Tarrega, Segovija un daudzi citi.

Vēl viens, ļoti pazīstams un plaši izmantots, spāņu mūzikas instruments ir kastaņetes. Ar šī instrumenta palīdzību, dejas laikā, tiek atskaņots ritms. Pie pūšamajiem, spāņu mūzikas tautas instrumentiem, varam minēt flautas – dulzaina, flauta, u. c. Lielu popularitāti ir iemantojušas arī tamburīni, kurus labprāt, dejas laikā izmanto sievietes. Viens, no senākajiem, spāņu tautas mūzikas instrumentiem ir bandurria – stīgu instruments, kuram ir 5 stīgu pāri. Pēc izskata, mūzikas instruments atgādina mandolīnu. Pirmo reizi, šis mūzikas instruments tiek pieminēts 1752. gadā, vienīgajā muzikālajā manuskriptā, kurš ir saglabājies līdz mūsu dienām.

Itāļu tautas dziesmas – ceļš cauri gadsimtiem

Itāļu tautas dziesmas – ceļš cauri gadsimtiem

Par Itāliju var teikt, ka tā ir kā puzle, kura no maziem gabaliņiem – visiem Itālijas reģioniem, ir izveidojusi un uzdāvinājusi pasaulei, nepārspējamus muzikālos skaņdarbus un nepārspējamus meistarus kultūras jomā. Uz visizcilākajiem itāļu māksliniekiem, lielu iespaidu ir atstājusi tautas māksla, tajā skaitā arī melodiskās itāļu dziesmas. Gandrīz, visām, šīm dziesmām ir zināmi autori, bet tas netraucē, šīs dziesmas saukt par tautas dziesmām.

Nav izslēgts, ka tas ir saistīts ar itāļu dabisko vajadzību pēc muzicēšanas. Tādu apgalvojumu mēs varam izteikt par visiem Itālijas reģioniem, sākot ar dienvidu Neapoli un beidzot ar ziemeļu Venēciju. Šo faktu apliecina arī neskaitāmie muzikālie dziesmu festivāli, kuri notiek šajā valstī.

Itāļu dziesmas zina un mīl visā pasaulē, tās ir klausījušies mūsu vecāki, tās klausāmies arī mēs, arī mūzu bērni ir dzirdējuši šo mūziku.

Itāļu valoda ir izveidojusies 10. gadsimtā, bet itāļu tautas dziesmas, kā apgalvo zinātnieki, ir radušās 13. gadsimtā. Tās bija dziesmas, kuras izpildīja klaiņojošie žonglieri un citi mākslinieki, pilsētas tirgus laukumos. Dziesmu teksti vēstīja par mīlestības un ģimenes scēnām, to izpildīšanas stils bija samērā rupjš, bet to var nosaukt par atbilstošu viduslaikiem.

Vispopulārākā dziesma, kura ir saglabājusies līdz mūsu dienām ir “Contrasto”, kurā tiek risināts dialogs starp meiteni un viņā iemīlējušos jaunekli.

Atdzimšanas laikmetā, Itālijas iedzīvotāju vidū, populāra kļuva sadzīves muzicēšana, iedzīvotāji, pulcējās mūzikas mīļotāju pulciņos un spēļēja uz visdažādākajiem instrumentiem. Kopš tiem laikiem, dziesmas ieguva plašu popularitāti un sāka Itālijā skanēt visos iedzīvotāju slāņos.

Ja mēs runājam par tautas folkloru, tad mēs nevaram nepieminēt tos muzikālos instrumentus, kuru pavadījumā, tika šīs dziesmas izpildītas.

  • Vijole, kura savu mūsdienīgo izskatu ārējo izskatu ieguva 15. gadsimtā. Šo, tautā dzimušo mūzikas instrumentu, itāļi ir ļoti iecienījuši.
  • Lauta un tās pirenejas variants – vihuela, tie ir mūzikas instrumenti, kuri izplatījās pa visu Itālijā, 14. gadsimtā.
  • Tamburīns. Tas ir viens no mūzikas instrumentiem, kurš Itālijā nokļuva no Provansas. Dejotājs pats sev akompanēja, tarantellas izpildīšanas laikā.
  • Flauta. Savu popularitāti tā ieguva 11. gadsimtā. To ļoti bieži izmanto kopā ar tamburīnu.
  • Leijerkaste. Leijerkaste ir mehānisks pūšamais instruments, kurš Itālijā kļuva populārs 17. gadsimtā, starp klaiņojošajiem muzikantiem.

Itāļu tautas dziesma “Santa Lucia” ir kļuva par neapolitāņu mūzikas dzimšanas brīdi. Neapole – ir Kampanijas reģiona galvaspilsēta, kura Itālijas dienvidos, tiek uzskatīta par vienu no visievērojamākajām pilsētām. Tieši šajā pilsētā ir dzimusi satriecošā, liriskā neapolitāņu tautas dziesma – brīnišķīgā “Santa Lucia”.

Neparastā daba, maigais klimats un ērtā atrašanās vieta jūras līča piekrastē, padarīja šo pilsētu par pievilcīgu, gan neskaitāmajiem iekarotājiem, gan vienkāršajiem pārceļotājiem. Vairāk, nekā 2500 gadu garumā, šī pilsēta sevī ir uzņēmusi un savā mūzikā atspoguļojusi, daudzu kultūru tautas mūziku.

Par neapolitāņu, tautas dziesmu, dzimšanas laiku, tiek uzskatīts 13. gadsimts, kad bija ļoti populāra dziesma “Saule lec”. Tieši šis laiks ir itāļu Atdzimšanas laikmets, kad strauji sāka attīstīties itāļu pilsētas un cilvēku apziņa sāka atstāt tumšos gadsimtus. Šajā periodā, cilvēki pārstāja uzskatīt, ka dejas un dziesmas ir kaut kas grēcīgs, viņi sāka sev atļaut priecāties par dzīvi.

14. – 15. gadsimtā, iedzīvotāju vidū bija populāras jautras četrrindes, kuras tika sacerētas dienas gaitā. 15. gadsimta, otrajā pusē, Neapolē dzima vilanella ( lauku dziesma), kura tika izpildīta daudzbalsīgi, lautas pavadījumā.

Bet, mums zināmās, neapolitāņu tautas dziesmas uzplaukums, sākās tikai 19. gadsimtā. Tieši šajā, periodā, tika nopublicēta Teodora Kotarau, vispopulārākā dziesma “Santa Lucia”. Šī dziesma ir uzrakstīta īpatnējā žanrā, kuru tulkojumā varētu nosaukt par “dziesma uz ūdens’. Dziesma tika izpildīta neapolitāņu dialektā un tika veltīta skaistajai, piejūras pilsētas Santa Lucia. Tas ir pirmais neapolitāņu muzikālais skaņdarbs, kurš no dialekta tika iztulkots itāļu valodā. Šo dziesmu izpildīja Enriko Karuzo, Elviss Preslijs, Robertīno Loreti un daudzi citi, pasaulē slaveni mākslinieki. Neapolitāņu tautas dziesmas ir pazīstamas visā pasaulē, tieši tāpat, kā pazīstamas un mīlētas ir arī Venēcijas tautas dziesmas.

Itāļu tautas mūzika ir tik daudzveidīga, ka par to nav iespējams uzrakstīt vienā īsā rakstā. Neticami melodiskā itāļu valoda, brīnišķīgi skaistā daba un vētrainā valsts attīstīšanās vēsture, uzdāvināja pasaulei fantastisku kultūras fenomenu – itāļu tautas dziesmu.

Grieķu tautas dziesmas

Grieķu tautas dziesmas

Mūzika, jau kopš senām dienām ir spēlējusi lielu lomu grieķu dzīvē. Senie grieķi pielūdza Psiheju, kā deju un mūzikas dievieti, viņiem tā asociējās ar dvēseles alkām, kuras grib vēlās ar mīlestību. Ne par velti saka, ka mūzika un deja, ir grieķu tautas dvēsele. Tautas mūzika, vienmēr ir pavadījusi grieķus gan darbus darot, gan reliģiozos svētkus svinot, gan priecājoties, gan bēdājoties.

Grieķu tautas mūzika pastāvēs vienmēr, tieši tāpat, kā grieķi nekad nebeigs priecāties, precēties un apraudāt savus tuvos, mūžībā aizgājušos cilvēkus.

Grieķu tradicionālā mūzika jeb tautas mūzika, iekļauj sevī visu reģionu dziesmas un ritmus (izņemot pilsētu jaunākās). Visu, šo muzikālo skaņdarbu, lielāko vairumu, ir sarakstījuši nezināmi autori, bet tas neliedz tiem dzīvot jau vairākus gadsimtus, neskatoties uz to, ka to saknes ir tik senas, ka aizsniedzas līdz pat Bizantijas periodam un pat vēl senāk.

Tas nav viens vienīgs dziesmas veids, bet tie ir ļoti daudz un dažādu dziesmu veidi, kuru raksturs ir atkarīgs no tā, kurā reģionā tās tiek izpildītas ( salu, kontinentālajā, u. c.). Vēl, šo dziesmu saturs un izpildīšana ir atkarīgi no tā, kāda mūzika ir kaimiņu tautām. Tautas dziesmas vēl tiek kvalificētas atkarībā no apstākļiem, kuros tās tiek izpildītas: akritiko, kleftiko, vēsturiskās, reliģiozās, šūpuļdziesmas, mīlas, kāzu, karnevāla, dziesmas svešumā, satīriskās dziesmas, u. d. c.), kā arī no muzikālajām, ritmiskajām un literatūras īpatnībām: ātras, septiņzilbju, u. c.

Tradicionālajā grieķu mūzikā, mēs varam izdalīt līnijas, kuras ir saistītas ar sociālo, reliģiozo un materiālo tautas dzīvi. Kopējā, visu tautas dziesmu līnija ir tās izcelšanās senās saknes. Savukārt, tautas dziesmu tēmas un melodijas ir nonākušas arī mūsdienu dziesmu saturos.

Lielākajā vairumā gadījumu, kopējie ir iemesli, kuri ir veicinājuši tautas dziesmu rašanos. Tie ir gan vēsturiskie notikumi, gan arī psiholoģiskie motīvi, kuri ir spējīgi palīdzēt spontāni radīt lirisku mākslu. Tautas dziesmas (t. i. tās dziesmas, kuras ir tapušas bez dzejoļu autora un mūzikas autora), atbilst sabiedrības garam, tradīcijām un noskaņojumam. Te, mēs varam pamanīt atšķirību starp akritiko (tālie novadi) un kleftiko (partizāņu laikmets) dziesmām. Galvenā, šo dziesmu rašanās ideja bija cīņa bez kompromisa.

Akritiko attīstījās 9. – 11. gadsimtā un tās galvenā tēma bija varonīgā cīņa. Tās ir vienas no senākajām grieķu tautas dziesmām, kuras ir saglabājušās līdz mūsdienām. Vissenākā dziesma, kura ir saglabājusies līdz mūsdienām – “Amūra dziesma”, kura tika pierakstīta 15. gadsimtā. Bet, lielākais vairums dziesmu ir saglabājies no 19. – 20. gadsimta un to dzimšanas vieta ir Melnās jūras piekraste, Kipra un Krēta. Par to senumu liecina senu faktu un senu vārdu pieminēšana. Dažiem, šiem dziesmu variantiem, tika pievienoti arī jaunāki notikumi.

Kleftiko dziesmas, savu nosaukumu ieguva pateicoties, savam saturam. Šīs dziesmas radās turku valdīšanas laikā un galvenā dziesmu tēma ir “varoni un bandīti”. Dziesmu tekstos tiek cildināta viņu darbība, uzvaru nesošā cīņa un varonīgā nāve. Neskatoties uz to, ka šo dziesmu pamatā ir vēsturiski notikumi, tajās nav konkrētu personu, konkrēta apraksta. Kleftiko dziesmās, atšķirībā no akritiko dziesmām, nav nereālu izdomājumu un varoņiem nepiemīt pārdabiskas spējas, visi varoni ir vienkārši un mirstīgi cilvēki. Gandrīz visās dziesmās notiek dzīvs dialogs starp divām personām, bet ja nav otrās personas, tad dziesmā parādās putns ar cilvēka balsi vai arī meita, lai veicinātu dialogu. Dominējošie dialogi notiek starp bagātajiem un nabagajiem, kungiem un vergiem, zemes īpašniekiem un strādniekiem.

Šīs dziesmas, pāriet, no mutes mutē, un tā tas turpinās līdz 19. gadsimta beigām. 19. gadsimtā, šīs dziesmas sāk mainīt savu saturu, jo tajās sāk parādīties ideoloģija, parādās jauni varoņi, kristietības aizstāvji. Der atzīmēt, ka šī mūzika ir grieķu un turku mūzikas apvienojums.

Latviešu tautas mūzika

Latviešu tautas mūzika

Latviešu ciltis sāka apdzīvot Baltijas valstu reģionu tālā pagātnē, aptuveni 2 tūkstošus gadus, pirms mūsu ēras. Latviešu mūzikas kultūras pamatā ir latviešu folklora, melodiskas tautas dziesmas un dainas. Līdz 12. gadsimtam, folklora attīstījās savā dabiskajā vidē, bet 12. gadsimta sākumā Latvijā ieradās krustneši un atnesa kristietību. Līdz ar to, latviešu tautas mūzikā parādījās jauni, kristietībai raksturīgi rituāli un elementi. Folklora tajā laikā netika nosodīta, bet netika arī atbalstīta. Visas izmaiņas, kas norisinājās tajos laikos ar cilvēkiem un ar tautu, tika atspoguļoti mūzikā un tautas dziesmās. Tautas dziesmas kļuva aizvien skanīgākas, daudzveidīgākas un izteiksmīgākas.

19. gadsimts. Liela loma kultūras un mūzikas attīstībā bija arī valsts ģeogrāfiskajam stāvoklim, jo tā atrodas uz ass, kura savieno rietumus un austrumus. Jau kopš Kurzemes (Kurlandes) hercogistes (XVI – XVIII. gadsimtā), Jelgavā, vēlāk arī Rīgā, ar koncertiem uzstājās daudzi Eiropas mākslinieki, kuri šeit apstājās un kādu brīdi uzturējās pa ceļam uz vislielāko reģiona centru, kurš atradās Sanktpēterburgā. 1830. gadā, vairākas sezonas Rīgā dzīvoja un strādāja, pasaulē slavenais mūziķis, bet tajos laikos, vēl ļoti jaunais komponists – Rihards Vāgners. Viņa vārdā šobrīd ir nosaukta viena no Rīgas koncertzālēm.

Jauns posms Latvijas mūzikā sākās 19. gadsimtā, kad Jānis Cimze, kurš savu izglītību bija saņēmis Vācija, ielika pamatus Latvijas nacionālajai mūzikai. Svarīgu lomu uz Latvijas mūziku, paralēli vācu kanoniem, atstāja arī krievu muzikālā skola, jo liela daļa jauno muzikantu izglītību bija saņēmuši Sankt – Pēterburgas un Maskavas mūzikas skolās. Galvenais iedvesmas avots bija un turpināja palikt tautas dziesmas, kuras rūpīgi tikta atlasītas gan priekš koru izpildīšanas, gan, arī nedaudz vēlāk, priekš simfoniskā orķestra izpildīšanas.

Galvenais Dainu vācējs ir Krišjānis Barons, viņš līdz pat mūsu dienām tiek uzskatīts par latviešu kultūras un nacionālas apziņas varoni. Viņš ir atstājis Latvijai un Latvijas tautai neaizmirstamu mantojumu – Dainas, veicinājis tautas dziesmu saglabāšanu un to apkopošanu. Kopējais tautas dziesmu daudzums sasniedz 2,8 miljonus, tajā skaitā ir aptuveni miljons tautas dziesmu un vairāk par 30 tūkstošiem melodiju. Komponisti ir savākto materiālu par pamatu jaunu skaņdarbu radīšanai. Parasti, tā bija un ir dziesmu, kuras paredzētas koru izpildīšanai, apstrāde. Tādas dziesmas tiek bieži izmantotas koros.

1873. gadā notika pirmie Latvijas Dziesmu un Deju svētki. Šo svētku, dziesmu repertuārs tiek balstīts uz latviešu tautas dziesmām un simbolizē, visas latviešu tautas vienotību. Tieši šajā laikā parādās pirmie, oriģinālie skaņdarbi koriem un simfoniskajiem orķestriem, tajā skaitā arī Latvijas Himna. Visi skaņdarbi, kurus ir sacerējuši Andrejs Jurjāns, Jāzeps Vītols, Emīls Dārziņš, brāļi Jāzeps un Jānis Mediņi, tagad ietilpst Latvijas mūzikas zelta fondā.

Senās mūzikas koncerti apbur ar veidu, kādā tie tiek pasniegti. Bieži vien tādu koncertiem izvēlās senās pilis vai baznīcas. Tas ļauj mums atgriezties senā pagātnē, sajust to laiku elpu, izbaudīt kvalitatīvo izpildījumu un gūt milzīgu baudu no tautas mūzikas klausīšanās.

Latvija ir zeme, kurā cilvēki dzied

Latvija ir zeme, kurā cilvēki dzied

19. gadsimta pirmajā pusē, koru dziedāšana Latvijā kļuva īpaši populāra. Šajā kustībā aktīvu dalību ņēma gan skolas, gan baznīcas. Profesionālo izglītību, pirmie koru dalībnieki, saņēma Vācijā. Bet latvieši ļoti pārdzīvoja par savu dzimto kultūru un tāpēc koru repertuārs, ātri vien, tika sākts papildināt ar latviešu tautas dziesmām. Koru skaits, šajā laikā, sāka strauji pieaugt.

Dziesmu svētku kustība sākās no apvienoto koru koncerta, kurš pirmo reizi notika 1864. gadā, Dikļos, kā arī no pirmajiem Kurzemes Dziesmu svētkiem, kuri notika Dobelē, 1870. gadā. Šo abu svētku repertuārs, galvenokārt, sastāvēja no vokālās baznīcu mūzikas.

1873. gada, jūnijā, notika pirmie Vislatvijas Dziesmu svētki Rīgā. Tieši šajos gados, koru dziedāšanas entuziasts, komponists un pedagogs Jānis Cimze uzrakstīja dziesmas, kuras līdz pat mūsu dienām ietilpst koru repertuāros, piemēram, “Rīga dimd”. Jānis Cimze apstrādāja aptuveni 350 latviešu tautas dziesmu. Pirmajos Dziesmu svētkos bija 1003 dalībnieku un šim varenajam korim diriģēja Jānis Betiņš un Indriķis Zīle.

Nākamie Dziesmu svētki notika 1880. gadā un kori, šajos Dziesmu svētkos izpildīja, latviešu komponistu – Maskavas un Pēterburgas konservatorijas absolventu, dziesmas: Vāgnera, Jurjāna, Kade. Šīs dziesmas ir kļuvušas par klasiku, piemēram, Jurjāna dziesmu “Pūt, vējiņ” daudzi uzskata par latviešu tautas dziesmu. Šos svētkus organizēja Rīgas Latviešu biedrība. Koru dalībnieku skaits jau bija 1653 dalībnieki.

Trešie Dziesmu svētki notika 1888. gadā un tieši tāpat, kā iepriekšējā reizē, tos organizēja Rīgas Latviešu biedrība. Koru dalībnieku skaits bija manāmi audzis un jau bija sasniedzis 2618 dalībnieku. Pirmo reizi, svētku ietvaros, notika vokāli – instrumentālās mūzikas koncerts.

Ceturtie Dziesmu svētki, 1895. gadā pārcēlās uz Jelgavu, bet tas netraucēja svētku dalībniekiem doties arī uz turieni. Koru dalībnieku skaits sasniedza 3000 cilvēku, tam vēl pievienojās orķestris, kurā bija 170 muzikantu.

Tālāk svētki notika ar dažādiem intervāliem – 1910. gadā, 1926. gadā, 1931. gadā, 1933. gadā. Šajos svētkos korus parasti diriģēja Latvijas visizcilākie diriģenti – Jāzeps Vītols, Jānis Betiņš , Indriķis Zīle, u. c.

20., 30. gados Latvijā tika atvērta konservatorija, un cilvēki, labprāt, devās uz turieni mācīties, tāpēc, ka tur mācīja dziedāt profesionāli. Šajā laikā, koru palika aizvien vairāk.

Kad sākās revolūcija, tas tika atspoguļots arī dziesmās. Tagad kori sāka izpildīt gan “Internacionāli”, gan “Marseljēzu”. Latviešu mūzikā, visas tās pastāvēšanas laikā pirmo reizi parādījās revolucionāru dziesmas, kuras bija apstrādātas un pielāgotas koru izpildīšanai.

Koru kustība neapstājās arī pēc 1940. gada, jo tieši šajā gadā tika organizēts Radiokomitejas koris. Latvieši, no dziesmas nešķīrās, arī kara laikā. Šajā laikā, tika organizēts latviešu divīzijas pūtēju orķestris, kurš piedalījās ar koncertiem ielenktajā Ļeņingradā.

Pirmie Dziesmu svētki, nu jau Padomju Latvijā, notika 1948. gadā. Tajos piedalījās 20 000 dziedātāju un 100 000 klausītāju. Tā sākās jauna, latviešu dziesmu ēra, kura turpinās arī mūsdienās. Dziedātāji un dejotāji, lieli un mazi, no visas Latvijas, steidzas uz Rīgu, lai piedalītos šajos skaistajos svētkos. Svētku programmā, latviešu koru klasika bija spējīga mierīgi sadzīvot ar padomju komponistu dziesmām – Ozoliņa, Mediņa, Aleksandrova, Dunajevska, u. c.

Svētkos piedalījās arī deju kolektīvi. Svētku laikā notika lietišķās mākslas izstādes, teatrāli uzvedumi, profesionālu mūziķu koncerti, ar laiku, tas kļūs par neatņemamu svētku sastāvdaļu.

Kopš 1955. gada Dziesmu un Deju svētki notiek Mežaparkā.

Dziedot dzimu, dziedot augu

Dziedot dzimu, dziedot augu

Dziedot dzimu, dziedot augu,

Dziedot mūžu nodzīvoj’.

Dziedot mūžu nodzīvoju,

Sav’ valodu skandinot!

Dod, Dieviņi, skaņu mūžu

Ar dziesmiņu nodzīvot, ar dziesmiņu nodzīvoti,

Sav’ zemīti daudzinot!

Tā skan fragments no vienas, mums, latviešiem zināmas tautas dziesmas. Vienkārša tautas dziesma, kura ir spējusi vienkāršiem, izjustiem vārdiem parādīt latviešu cilvēku attieksmi pret dzīvi. Mēs, tik tiešam esam tauta kura dzied, kuras pūrā ir milzīgs daudzums tautas dziesmu un kura var lepoties ar Dziesmu un Deju svētkiem, kuri apvieno un pārvērš, mūs visus, vienā varenā, milzīgā un neuzveicamā spēkā.

Ne Latvijas, ne tajā dzīvojošo latviešu dzīves gājumu, visas vēstures gaitā, nevar nosaukt par vieglu. Brīžiem ir gājis pavisam sūri un grūti, bija daudz jāstrādā, lai varētu izdzīvot, bet latvieši var izcelties ar savu sīkstumu un izturību. Varbūt, tāpēc, ka katram dzīves gadījumam, bija sava tautas dziesma, kura bija spējīga gan uzmundrināt, gan garo un smago darba dienu padarīt vieglāku, varbūt pateicoties tautas dziesmām, latvieši bija spējīgi pārvarēt visas grūtības, ar kurām sastapās savas dzīves ceļā un izdzīvot.

Ai, rociņas, man’ rociņas,

Grūta darba ieradušas;

Ne tās bēga kunga riju

Ne grūto dzirnaviņu.

Daudz tautas dziesmu ir sacerēts arī par arājiem. Arī viņu darbs bija smags, bet mēs visi esam gatavi paciest jebkurus dzīves pārbaudījumus, ja zinām uz ko tiecamies, kādu mērķi gribam sasniegt. To pašu varam teikt arī par arājiem, jo tieši viņi bija arī labības sējēji un maizes audzētāji. Prieks un lepnums pildīja viņu sirdis, kad rudenī raža bija labi padevusies un varēja par ziemu nebēdāt, bet asaras bira tad, ka rudens bija jāsagaida ar slikti padevušos labības lauku un domu, ka ziema būs sūra un grūta, jo nebūs maizes, ko galdā celt.

Ai, manu bāleliņ,

Tavu lielu rudzu lauku!

Maliņā stāvēdama,

Otras malas neredzēju.

Bet arī tajos laikos, ne jau visi latvieši varēja lepoties ar čaklumu, bija arī tādi, kuri visādos veidos mēģināja izvairīties no darba. Arī par viņiem tautas dziesmas neklusē un pasaka kādu dzēlīgāku vārdu audzināšanas nolūkos.

Aiz kalniņa pastāvēju,

Pagaidīju vakariņu,

Lai nesūta māmuliņa

Govi slaukti laidarā.

Tautas dziesmās tika godināts ne tikai darbs un čaklie tā darītāji (kaunināti slinkuma lāpītāji), bet arī visas dabas parādības, dzīves cikliskums: piedzimšana, bērnība, jaunība, precēšanās, aiziešana mūžībā, dabas skaistums un varenums, vērojumi par dzīvniekiem, viss, kas notika cilvēkos un viņiem apkārt tika izteikts tautas dziesmās. Emocijas, pārdzīvojumi, sajūtas, arī ir neatņemam tautas dziesmu sastāvdaļa.

Tautas dziesmas par dabu ir neizsakāmi vienkāršas un skaistas, tajās tiek atspoguļota neaptverama mīlestība pret savām dzimtajām vietām.

Lai bagāta, kas bagāta,

Meža māte – tā bagāta:

Visi mazi paeglīši,

Zied sidraba ziediņiem.

Divi sili pārtecēju,

Trešo sila gabaliņu:

Pilni mani zābaciņi,

Sila ziedu piebiruši.

Vārdos neizsakāma mīlestība tiek pausta arī pret mūsu vareno upi Daugavu un sirmo māmuļu – jūru.

Pār jūriņu, pār Daugavu

Saulītei roku devu,

Man piebira pilni pirksti

Dimantiņa gredzentiņu.

Savās tautas dziesmās, latvieši mācējā ielikt ne tikai darba grūtumu, dzīves sūrumu, nedienas un citas likstas, lasot tautas dziesmas mēs saskaramies arī prieku, dažādām jautrām izdarībām un nerātnībām, kuras mūsu senči arī mācēja atspoguļot tautas dziesmās (neķītrās tautas dziesmas).

Lai bēdājas velns ar bēdu,

Es par bēdu nebēdāju;

Es saminu savas bēdas

Zem kumeļa kājiņām.

Mūsdienās, tad kad mums ir grūti, mēs esam noguruši, nezinām, pa kuru ceļu iet un kā dzīvot, mēs ķeramies pie dažādiem, citu tautu gudrības avotiem, bet mēs pavisam esam aizmirsuši, par mūsu tautas vislielāko bagātību – tautas dziesmām, kurās ir atspoguļota, gadu simtiem krātā tautas gudrība. Tas ir pamats, tās ir mūsu saknes, kuras var sniegt mums vislielāko gan emocionālo, gan enerģētisko atbalstu.