Atrodies sadaļā
Kategorijas: Dziesmas

Dziedot dzimu, dziedot augu

Dziedot dzimu, dziedot augu

Dziedot dzimu, dziedot augu,

Dziedot mūžu nodzīvoj’.

Dziedot mūžu nodzīvoju,

Sav’ valodu skandinot!

Dod, Dieviņi, skaņu mūžu

Ar dziesmiņu nodzīvot, ar dziesmiņu nodzīvoti,

Sav’ zemīti daudzinot!

Tā skan fragments no vienas, mums, latviešiem zināmas tautas dziesmas. Vienkārša tautas dziesma, kura ir spējusi vienkāršiem, izjustiem vārdiem parādīt latviešu cilvēku attieksmi pret dzīvi. Mēs, tik tiešam esam tauta kura dzied, kuras pūrā ir milzīgs daudzums tautas dziesmu un kura var lepoties ar Dziesmu un Deju svētkiem, kuri apvieno un pārvērš, mūs visus, vienā varenā, milzīgā un neuzveicamā spēkā.

Ne Latvijas, ne tajā dzīvojošo latviešu dzīves gājumu, visas vēstures gaitā, nevar nosaukt par vieglu. Brīžiem ir gājis pavisam sūri un grūti, bija daudz jāstrādā, lai varētu izdzīvot, bet latvieši var izcelties ar savu sīkstumu un izturību. Varbūt, tāpēc, ka katram dzīves gadījumam, bija sava tautas dziesma, kura bija spējīga gan uzmundrināt, gan garo un smago darba dienu padarīt vieglāku, varbūt pateicoties tautas dziesmām, latvieši bija spējīgi pārvarēt visas grūtības, ar kurām sastapās savas dzīves ceļā un izdzīvot.

Ai, rociņas, man’ rociņas,

Grūta darba ieradušas;

Ne tās bēga kunga riju

Ne grūto dzirnaviņu.

Daudz tautas dziesmu ir sacerēts arī par arājiem. Arī viņu darbs bija smags, bet mēs visi esam gatavi paciest jebkurus dzīves pārbaudījumus, ja zinām uz ko tiecamies, kādu mērķi gribam sasniegt. To pašu varam teikt arī par arājiem, jo tieši viņi bija arī labības sējēji un maizes audzētāji. Prieks un lepnums pildīja viņu sirdis, kad rudenī raža bija labi padevusies un varēja par ziemu nebēdāt, bet asaras bira tad, ka rudens bija jāsagaida ar slikti padevušos labības lauku un domu, ka ziema būs sūra un grūta, jo nebūs maizes, ko galdā celt.

Ai, manu bāleliņ,

Tavu lielu rudzu lauku!

Maliņā stāvēdama,

Otras malas neredzēju.

Bet arī tajos laikos, ne jau visi latvieši varēja lepoties ar čaklumu, bija arī tādi, kuri visādos veidos mēģināja izvairīties no darba. Arī par viņiem tautas dziesmas neklusē un pasaka kādu dzēlīgāku vārdu audzināšanas nolūkos.

Aiz kalniņa pastāvēju,

Pagaidīju vakariņu,

Lai nesūta māmuliņa

Govi slaukti laidarā.

Tautas dziesmās tika godināts ne tikai darbs un čaklie tā darītāji (kaunināti slinkuma lāpītāji), bet arī visas dabas parādības, dzīves cikliskums: piedzimšana, bērnība, jaunība, precēšanās, aiziešana mūžībā, dabas skaistums un varenums, vērojumi par dzīvniekiem, viss, kas notika cilvēkos un viņiem apkārt tika izteikts tautas dziesmās. Emocijas, pārdzīvojumi, sajūtas, arī ir neatņemam tautas dziesmu sastāvdaļa.

Tautas dziesmas par dabu ir neizsakāmi vienkāršas un skaistas, tajās tiek atspoguļota neaptverama mīlestība pret savām dzimtajām vietām.

Lai bagāta, kas bagāta,

Meža māte – tā bagāta:

Visi mazi paeglīši,

Zied sidraba ziediņiem.

Divi sili pārtecēju,

Trešo sila gabaliņu:

Pilni mani zābaciņi,

Sila ziedu piebiruši.

Vārdos neizsakāma mīlestība tiek pausta arī pret mūsu vareno upi Daugavu un sirmo māmuļu – jūru.

Pār jūriņu, pār Daugavu

Saulītei roku devu,

Man piebira pilni pirksti

Dimantiņa gredzentiņu.

Savās tautas dziesmās, latvieši mācējā ielikt ne tikai darba grūtumu, dzīves sūrumu, nedienas un citas likstas, lasot tautas dziesmas mēs saskaramies arī prieku, dažādām jautrām izdarībām un nerātnībām, kuras mūsu senči arī mācēja atspoguļot tautas dziesmās (neķītrās tautas dziesmas).

Lai bēdājas velns ar bēdu,

Es par bēdu nebēdāju;

Es saminu savas bēdas

Zem kumeļa kājiņām.

Mūsdienās, tad kad mums ir grūti, mēs esam noguruši, nezinām, pa kuru ceļu iet un kā dzīvot, mēs ķeramies pie dažādiem, citu tautu gudrības avotiem, bet mēs pavisam esam aizmirsuši, par mūsu tautas vislielāko bagātību – tautas dziesmām, kurās ir atspoguļota, gadu simtiem krātā tautas gudrība. Tas ir pamats, tās ir mūsu saknes, kuras var sniegt mums vislielāko gan emocionālo, gan enerģētisko atbalstu.