Grieķu tautas dziesmas

Grieķu tautas dziesmas

Mūzika, jau kopš senām dienām ir spēlējusi lielu lomu grieķu dzīvē. Senie grieķi pielūdza Psiheju, kā deju un mūzikas dievieti, viņiem tā asociējās ar dvēseles alkām, kuras grib vēlās ar mīlestību. Ne par velti saka, ka mūzika un deja, ir grieķu tautas dvēsele. Tautas mūzika, vienmēr ir pavadījusi grieķus gan darbus darot, gan reliģiozos svētkus svinot, gan priecājoties, gan bēdājoties.

Grieķu tautas mūzika pastāvēs vienmēr, tieši tāpat, kā grieķi nekad nebeigs priecāties, precēties un apraudāt savus tuvos, mūžībā aizgājušos cilvēkus.

Grieķu tradicionālā mūzika jeb tautas mūzika, iekļauj sevī visu reģionu dziesmas un ritmus (izņemot pilsētu jaunākās). Visu, šo muzikālo skaņdarbu, lielāko vairumu, ir sarakstījuši nezināmi autori, bet tas neliedz tiem dzīvot jau vairākus gadsimtus, neskatoties uz to, ka to saknes ir tik senas, ka aizsniedzas līdz pat Bizantijas periodam un pat vēl senāk.

Tas nav viens vienīgs dziesmas veids, bet tie ir ļoti daudz un dažādu dziesmu veidi, kuru raksturs ir atkarīgs no tā, kurā reģionā tās tiek izpildītas ( salu, kontinentālajā, u. c.). Vēl, šo dziesmu saturs un izpildīšana ir atkarīgi no tā, kāda mūzika ir kaimiņu tautām. Tautas dziesmas vēl tiek kvalificētas atkarībā no apstākļiem, kuros tās tiek izpildītas: akritiko, kleftiko, vēsturiskās, reliģiozās, šūpuļdziesmas, mīlas, kāzu, karnevāla, dziesmas svešumā, satīriskās dziesmas, u. d. c.), kā arī no muzikālajām, ritmiskajām un literatūras īpatnībām: ātras, septiņzilbju, u. c.

Tradicionālajā grieķu mūzikā, mēs varam izdalīt līnijas, kuras ir saistītas ar sociālo, reliģiozo un materiālo tautas dzīvi. Kopējā, visu tautas dziesmu līnija ir tās izcelšanās senās saknes. Savukārt, tautas dziesmu tēmas un melodijas ir nonākušas arī mūsdienu dziesmu saturos.

Lielākajā vairumā gadījumu, kopējie ir iemesli, kuri ir veicinājuši tautas dziesmu rašanos. Tie ir gan vēsturiskie notikumi, gan arī psiholoģiskie motīvi, kuri ir spējīgi palīdzēt spontāni radīt lirisku mākslu. Tautas dziesmas (t. i. tās dziesmas, kuras ir tapušas bez dzejoļu autora un mūzikas autora), atbilst sabiedrības garam, tradīcijām un noskaņojumam. Te, mēs varam pamanīt atšķirību starp akritiko (tālie novadi) un kleftiko (partizāņu laikmets) dziesmām. Galvenā, šo dziesmu rašanās ideja bija cīņa bez kompromisa.

Akritiko attīstījās 9. – 11. gadsimtā un tās galvenā tēma bija varonīgā cīņa. Tās ir vienas no senākajām grieķu tautas dziesmām, kuras ir saglabājušās līdz mūsdienām. Vissenākā dziesma, kura ir saglabājusies līdz mūsdienām – “Amūra dziesma”, kura tika pierakstīta 15. gadsimtā. Bet, lielākais vairums dziesmu ir saglabājies no 19. – 20. gadsimta un to dzimšanas vieta ir Melnās jūras piekraste, Kipra un Krēta. Par to senumu liecina senu faktu un senu vārdu pieminēšana. Dažiem, šiem dziesmu variantiem, tika pievienoti arī jaunāki notikumi.

Kleftiko dziesmas, savu nosaukumu ieguva pateicoties, savam saturam. Šīs dziesmas radās turku valdīšanas laikā un galvenā dziesmu tēma ir “varoni un bandīti”. Dziesmu tekstos tiek cildināta viņu darbība, uzvaru nesošā cīņa un varonīgā nāve. Neskatoties uz to, ka šo dziesmu pamatā ir vēsturiski notikumi, tajās nav konkrētu personu, konkrēta apraksta. Kleftiko dziesmās, atšķirībā no akritiko dziesmām, nav nereālu izdomājumu un varoņiem nepiemīt pārdabiskas spējas, visi varoni ir vienkārši un mirstīgi cilvēki. Gandrīz visās dziesmās notiek dzīvs dialogs starp divām personām, bet ja nav otrās personas, tad dziesmā parādās putns ar cilvēka balsi vai arī meita, lai veicinātu dialogu. Dominējošie dialogi notiek starp bagātajiem un nabagajiem, kungiem un vergiem, zemes īpašniekiem un strādniekiem.

Šīs dziesmas, pāriet, no mutes mutē, un tā tas turpinās līdz 19. gadsimta beigām. 19. gadsimtā, šīs dziesmas sāk mainīt savu saturu, jo tajās sāk parādīties ideoloģija, parādās jauni varoņi, kristietības aizstāvji. Der atzīmēt, ka šī mūzika ir grieķu un turku mūzikas apvienojums.