Latvija ir zeme, kurā cilvēki dzied

Latvija ir zeme, kurā cilvēki dzied

19. gadsimta pirmajā pusē, koru dziedāšana Latvijā kļuva īpaši populāra. Šajā kustībā aktīvu dalību ņēma gan skolas, gan baznīcas. Profesionālo izglītību, pirmie koru dalībnieki, saņēma Vācijā. Bet latvieši ļoti pārdzīvoja par savu dzimto kultūru un tāpēc koru repertuārs, ātri vien, tika sākts papildināt ar latviešu tautas dziesmām. Koru skaits, šajā laikā, sāka strauji pieaugt.

Dziesmu svētku kustība sākās no apvienoto koru koncerta, kurš pirmo reizi notika 1864. gadā, Dikļos, kā arī no pirmajiem Kurzemes Dziesmu svētkiem, kuri notika Dobelē, 1870. gadā. Šo abu svētku repertuārs, galvenokārt, sastāvēja no vokālās baznīcu mūzikas.

1873. gada, jūnijā, notika pirmie Vislatvijas Dziesmu svētki Rīgā. Tieši šajos gados, koru dziedāšanas entuziasts, komponists un pedagogs Jānis Cimze uzrakstīja dziesmas, kuras līdz pat mūsu dienām ietilpst koru repertuāros, piemēram, “Rīga dimd”. Jānis Cimze apstrādāja aptuveni 350 latviešu tautas dziesmu. Pirmajos Dziesmu svētkos bija 1003 dalībnieku un šim varenajam korim diriģēja Jānis Betiņš un Indriķis Zīle.

Nākamie Dziesmu svētki notika 1880. gadā un kori, šajos Dziesmu svētkos izpildīja, latviešu komponistu – Maskavas un Pēterburgas konservatorijas absolventu, dziesmas: Vāgnera, Jurjāna, Kade. Šīs dziesmas ir kļuvušas par klasiku, piemēram, Jurjāna dziesmu “Pūt, vējiņ” daudzi uzskata par latviešu tautas dziesmu. Šos svētkus organizēja Rīgas Latviešu biedrība. Koru dalībnieku skaits jau bija 1653 dalībnieki.

Trešie Dziesmu svētki notika 1888. gadā un tieši tāpat, kā iepriekšējā reizē, tos organizēja Rīgas Latviešu biedrība. Koru dalībnieku skaits bija manāmi audzis un jau bija sasniedzis 2618 dalībnieku. Pirmo reizi, svētku ietvaros, notika vokāli – instrumentālās mūzikas koncerts.

Ceturtie Dziesmu svētki, 1895. gadā pārcēlās uz Jelgavu, bet tas netraucēja svētku dalībniekiem doties arī uz turieni. Koru dalībnieku skaits sasniedza 3000 cilvēku, tam vēl pievienojās orķestris, kurā bija 170 muzikantu.

Tālāk svētki notika ar dažādiem intervāliem – 1910. gadā, 1926. gadā, 1931. gadā, 1933. gadā. Šajos svētkos korus parasti diriģēja Latvijas visizcilākie diriģenti – Jāzeps Vītols, Jānis Betiņš , Indriķis Zīle, u. c.

20., 30. gados Latvijā tika atvērta konservatorija, un cilvēki, labprāt, devās uz turieni mācīties, tāpēc, ka tur mācīja dziedāt profesionāli. Šajā laikā, koru palika aizvien vairāk.

Kad sākās revolūcija, tas tika atspoguļots arī dziesmās. Tagad kori sāka izpildīt gan “Internacionāli”, gan “Marseljēzu”. Latviešu mūzikā, visas tās pastāvēšanas laikā pirmo reizi parādījās revolucionāru dziesmas, kuras bija apstrādātas un pielāgotas koru izpildīšanai.

Koru kustība neapstājās arī pēc 1940. gada, jo tieši šajā gadā tika organizēts Radiokomitejas koris. Latvieši, no dziesmas nešķīrās, arī kara laikā. Šajā laikā, tika organizēts latviešu divīzijas pūtēju orķestris, kurš piedalījās ar koncertiem ielenktajā Ļeņingradā.

Pirmie Dziesmu svētki, nu jau Padomju Latvijā, notika 1948. gadā. Tajos piedalījās 20 000 dziedātāju un 100 000 klausītāju. Tā sākās jauna, latviešu dziesmu ēra, kura turpinās arī mūsdienās. Dziedātāji un dejotāji, lieli un mazi, no visas Latvijas, steidzas uz Rīgu, lai piedalītos šajos skaistajos svētkos. Svētku programmā, latviešu koru klasika bija spējīga mierīgi sadzīvot ar padomju komponistu dziesmām – Ozoliņa, Mediņa, Aleksandrova, Dunajevska, u. c.

Svētkos piedalījās arī deju kolektīvi. Svētku laikā notika lietišķās mākslas izstādes, teatrāli uzvedumi, profesionālu mūziķu koncerti, ar laiku, tas kļūs par neatņemamu svētku sastāvdaļu.

Kopš 1955. gada Dziesmu un Deju svētki notiek Mežaparkā.